Tallinas "Panter" kluba vārtsargs ir gatavs... | FOTO: Ruslans Antropovs

Pirms katras “Optibet” hokeja līgas (OHL) jaunās sezonas ceram, ka tā neliks vilties un intriga visas sezonas garumā nepazudīs līdz pat izslēgšanas spēlēm. Taču šīs cerības bieži vien jau izgaist pirmajā mēnesī, un arī šī sezona nav izņēmums.

Rezultāti ar lielu vārtu starpību (1:7, 8:1, 9:1, 10:1, 10:2, 9:2 – šie visi minētie ir septembra spēļu rezultāti) sezonas ievadā jau parāda, kāds varētu būt aptuvenais spēku sadalījums. Vēl var pielikt klāt oktobra spēli starp “Mogo/RSU” un “Rīgas Hokeja skola” komandām (14:2). Šie rezultāti noteikti neveicina spēlētāju izaugsmi un arī ne skatītāju interesi. Ko darīt ar OHL? Tāds ir lielais jautājums. Dalīt komandas divās divīzijās? Nē, pie esošā komandu skaita tas nav iespējams. Spēlēt četrus apļus, bet piektajā un sestajā aplī atdalīt pirmo četrinieku, lai tas spēlē savā starpā? Diez vai lejasgala komandām būs interese aizvadīt mačus tikai vienai pret otru. Pieaicināt vēl kādu Lietuvas un Igaunijas komandu? Ja šīs komandas izrādītu interesi, un tām būtu finansējums, tās jau būtu iekļautas OHL. Otrkārt, izņemot esošos OHL kaimiņvalsts klubus, visas pārējās kaimiņvalstu komandas atbilst amatieru līmeņa statusam. Cerēt, ka lietuvieši un igauņi izveidos klubu izlasi, kurā tiktu pulcēti izlases kandidāti? Nedaudz jau cerīgāks variants, tikai kas šo komandu stutēs un finansiāli atbalstīs? Pieaicināt Ukrainas izlasi OHL čempionātam? Starp citu, nav slikta ideja, ņemot vērā Ukrainas situāciju un tās ierobežotās iespējas attīstīt hokeju savā valstī. Paņemt klāt Liepāju, Daugavpili, Jēkabpili/Madonu vai Brocēnus? Laipni gaidīti, ja variet nokomplektēt pilnu sastāvu un atrast dzirdīgas ausis pašvaldībās. Iespējams, ka par risinājumiem domā arī Latvijas Hokeja federācija, savukārt Hokejaziņas centrālo jautājumu – Ko darīt ar OHL? – uzdeva diviem cilvēkiem, kuri ikdienā saistīti ar Baltijas čempionātu.

Ulvis Brože, Sportacentrs.com hokeja apskatnieks un OHL spēļu TV komentētājs.

“Ja vien negribam “Mogo/RSU” un “Zemgale/LBTU” likt regulārajā sezonā spēlēt tikai vienai pret otru 36 reizes, tad nākamais scenārijs – panākt, lai citas komandas pietuvojas divu vadošo vienību līmenim. Latvijā tas ir iespējams. Ir! Paskatāmies uz 2018./19. gada sezonu – septiņas dalībnieces, un sešas no tām uzvarēja vismaz 16 no 36 spēlēm. “Mogo/RSU”, “Kurbads”, “Zemgale/LBTU”, “Prizma”, “Liepāja”, HS “Rīga” ar Artūru Šilovu vārtos.

Liepājas un Daugavpils (ar ambīcijām un mērķiem, nevis kā iepriekšējā piegājienā…) atgriešanās, “Kurbada” pierunāšana. Jā, mūsu komandu nabadzības apstākļos federācijai vajadzētu cīnīties un darīt visu, lai “Kurbads” atgrieztos apritē. Taču federācija nedara neko, lai turnīru padarītu pievilcīgāku.

Sezonas atklāšanas spēle pulksten 13:30 – tas nav nopietni. Paziņošana par diskvalifikāciju, kad tā jau izciesta – tas nav nopietni. Tas, ka ap Kristapa Sotnieka atgriešanos Latvijā netika izveidota kampaņa – tas nav nopietni.

“Mogo/RSU” un “Zemgale/LBTU” regulārās sezonas dueļiem vajadzētu būt tās nedēļas Latvijas sporta galvenajam notikumam, taču šīs spēles paslīd garām nepamanītas pat tiem, kas zina, kas ir aizmugure un pārmetiens. Reklāmas kampaņas? Reklāmas rullītis pirms sezonas? Interesants ikdienas saturs sociālajos tīklos? Nu, varbūt nākamajā sezonā…

Skaidrs, ka grūti reklamēt čempionātu, kurā jau pirms sezonas zināmas abas finālistes (tās pašas, kas bijušas iepriekšējās divās sezonās), taču – kā tad mēs pie šādas situācijas esam nonākuši un kurš pie tā vainīgs. Kas bija pirmais – vista vai ola? Kamēr klubi skatīsies uz federāciju un federācija – uz klubiem, turpināsim uzdot šādus jautājumus un turpināsim secināt, cik viss ir slikti.”

Toms Broks, Latvijas Hokeja federācijas sacensību direktors.

“Mēs redzam, ka līgā spēlē tikai četri Latvijas klubi, un ilgtermiņā mūsu mērķis bija veidot čempionātu kopā ar kaimiņiem. Nevienam nav noslēpums, ka OHL ir pusprofesionāls čempionāts, un, lai celtu līmeni, ir nepieciešams finansējums. Izklausīsies banāli, bet viss atduras pret finansēm. Ja tās palielināsies, tad arī būs iespēja pieaicināt skaļākus uzvārdus un augs sportiskais līmenis. Taču redzam arī to, ka basketbolā un futbolā, kur dažiem klubiem ir lielāks finansējums un nopietnākas mārketinga aktivitātes, ir sarežgīti piesaisīt skatītājus. Kad spēle paliks profesionālāka, tad arī skatītāju būs vairāk un interese būs lielāka.

Jāatzīst, ka zvaigznes no Eiropas Latviju neizskata kā pirmo iespēju, uz kurieni doties spēlēt. Manevriem vienmēr ir iespēja, bet ir daudz apstākļu, kas tos ietekmē. Lietuvas klubi nebūs gatavi apvienoties un spēlēt zem vienas izlases, Igaunijā ir vēl grūtāk ar šādu variantu, zinot, kādā līmenī (pozitīvā ziņā) strādā vietējie klubi. Tallina ir labs piemērs. Protams, ka vēlamies redzēt atpakaļ “Kurbads”, Daugavpili un Liepāju. Ja šādi trīs klubi pievienotos, līgā spēlētu desmit vienības, kas izskatītos cerīgāk. Ja parādīsies nauda, būs gan gribētāji, gan darītāji. Ukrainas Hokeja federācija pie mums nav vērsusies ar vēlmi spēlēt OHL. Bet kopumā jāsecina, ka nenoliedzams fakts šim visam stāstam ir valsts esošā sporta un nodokļu politika. Mēs redzam, ka naudas paliek mazāk, kas liedz arī kaut ko uzlabot.”