Miķelis Rēdlihs | FOTO: Guntis Lazdāns

Latvijas hokejists Miķelis Rēdlihs svētdien piedalījās Sergeja Žoltoka piemiņas spēlē, bet pēc mača sarunā ar Hokejaziņām dalījās pārdomās gan par Latvijas izlases bijušo uzbrucēju, gan par pavadīto laiku “Rīga 2000” klubā.

Rēdliham ceļi ar Žoltoku krustojās tieši “Rīga 2000” laikā, kad 2004./2005. gada sezonā NHL norisinājās lokauts un Žoltoks pārstāvēja Latvijas komandu.

“Ar Sergeju sanāca kopā spēlēt “Rīga 2000″ sastāvā. Tas gan nebija ilgi, bet bijām komandas biedri. Izlasē gan ar Sergeju neesmu spēlējis kopā. Viņs bija īsts profesionālis un ļoti cilvēcīgs.

Es ilgāku laiku nebiju aizvadījis spēles, tādēļ man bija liels prieks šeit satikt puišus un uzspēlēt kopā ar viņiem. Visi iepriekš ir spēlējuši noteiktā līmenī, un man bija patīkami izbaudīt šo atmosfēru. Šie pasākumi ir ļoti labi tieši caur hokeja prizmu, jo ir patīkami jaunos hokejistus uzaicināt uz spēli un pastāstīt, ka mums ir bijis šāds hokejists. Tas ir svarīgi.

Ozolnieku hallē mums ir liels plakāts ar Sandi Ozoliņu, bet principā neviens no jauniešiem viņu nezina, un es stāstu, ka viņš ir viens no visu laiku mūsu labākajiem aizsargiem. Protams, arī Kārlis Skrastiņš. Tagad varam paradīt jauniešiem, ka mums bija arī Sergejs Žoltoks. Pieminēt, atcerēties un iepazīstināt – tas ir ļoti labi un jādara vairāk,” teic Rēdlihs.

Tieši “Rīga 2000” klubā Rēdliham sākās profesionāļa karjera, un tas bija laiks, kad uzbrucējs nopelnīja arī savu pirmo algu. Atceroties tos gadus, Rēdlihs atklāj, kādu summu viņš pelnīja mēnesī.

“Ar pirmajiem gadiem “Rīga 2000” sākās mana profesionāļa karjera, un man bija iespēja spēlēt kopā ar augsta līmeņa hokejistiem. Tieši šajā klubā es nopelnīju savu pirmo algu, un vēl tagad atceros, ka tie bija 400 lati. Es līzingā iegādājos savu pirmo auto, un man mēnesī nācās šķirties no 140 latiem. Tobrīd dzīvoju pie vecākiem, tādēļ varēju par automašīnu samaksāt. Tā bija diezgan laba alga, mana pirmā nopelnīta nauda.

“Rīga 2000″ bija atspēriena punkts manā karjerā, bet liels nopelns ir Leonīdam Beresņevam, jo es komandā nespēlēju pirmās vijoles, bet gan biju ceturtās maiņas uzbrucējs. Beresņevs mani uzaicināja uz olimpisko kvalifikāciju un arī uz pirmo pasaues čempionātu Austrijā, lai gan teorētiski citos Latvijas klubos bija augstāka līmeņa spēlētāji par mani. Viņš man uzticējās, un tas man deva pārliecību pār saviem spēkiem, taču jāatzīst, ka vēlāk izlasē man karjera buksēja,” karjeras atmiņās dalījās Rēdlihs.