Latvijas izlases uzbrucējs Roberts Bukarts intervijā radio SWH raidījumā ”Vakara Sporta Stunda” izteica savas domas par iespējamo visu trīs brāļu Bukartu spēlēšanu Latvijas valstsvienības rindās, atcerējās savu ienākšanu pieaugušo valstsvienībā un padalījās ar atmiņām no sava pirmā pasaules čempionāta 2011. gadā.
”Ir tāds teiciens no tavas mutes Dieva ausī, bet, es domāju, ka tam nav jābūt nekādam spiedienam, jo neviens nezina, cik ilgi es vēl spēlēšu izlasē, un pēc cik gadiem viņš būs gatavs spēlēt,” vecākais no brāļiem Bukartiem komentēja savu un Riharda iespējamo spēlēšanu Latvijas izlasē kopā ar savu jaunāko brāli Rodžeru.
”Pārbaudes spēli aizvadīt droši vien tas nav baigi sarežģīti, bet mans redzējums ir tāds, ka tiem jaunajiem tā vieta ir jāizsit, nevis jāuzdāvina. Mēs nevaram atļauties [dāvināt vietu izlasē], mums ir jāspēlē ar labākajiem. Tāds ir mūsu izlases moto un mans redzējums,” norādīja Bukarts. ”Mēs nevaram atļauties dot kādam dāvanas un vietu uz izaugsi čempionātos. Mums tā katra vieta ir ļoti svarīga. Tiešām jāspēlē ir labākajiem, neskatoties uz to cik tev pasē ir gadu. Ja tu esi gatavs jau 16 gados, tad tu spēlē jau 16 gados. Ja tu esi gatavs vēl 35 gados un treneri tevi redz sastāvā, tad spēlē.”
”Es teikšu tā, ka tajā laikā, kad es iegāju iekšā tajos treniņposmos un sāku, kā saka, mazliet vismaz paošņāt gaisu izlasē, tajā laikā pat nebija iespējas tur tikt, jo jūs visi zinājāt pirmās trīsarpus maiņas,” teica Bukarts. ”Kopš izlasē parādījās Bobs Hārtlijs, tev ir zaļā gaisma. Tev ir nometne un pārbaudes spēles. Parādi, tu spēlē. Nevienam vieta nav garantēta. Jā var teikt, protams, ir kaut kādi cilvēki, ar kuriem tu rēķinies, kuri ir vajadzīgi, kuri ir komandas stūrakmeņi. Tā vairs nav pat pusotra maiņa. Tikpat labi, piemēram, es varu būt ceturtajā maiņā vai sēdēt tribīnēs. Tu nevari zināt, jo tev ir sevi jāpierāda. Tajā laikā tas bija viss jau apmēram zināms. Cepuri nost tiem spēlētājiem. Viņi bija sevi parādījuši, pierādījuši un arī labi spēlēja. ”
Latvijas izlase, turpinot gatavošanos gaidāmajam pasaules čempionātam, šonedēļ (28. un 29. aprīlī) aizvadīs pārbaudes spēles pret Šveices valstsvienību. ”Es, ceru, ka spēlēšu pēc iespējas ātrāk, nepazaudējot spēļu formu, jo brīdī, kad būs pārbaudes spēles pret Šveici, būs pagājušas kādas astoņas, deviņas dienas bez spēlēm. Man nepatīk pārāk lielas pauzes taisīt bez spēlēm. Jo vecāks tu kļūsti, jo pēc tam grūtāk tev ir uzķert to spēles garšu,” norādīja Bukarts, kurš ir piedalījies jau deviņos pasaules čempionātos.
”Teikšu godīgi, es pat visus čempionātus vairs neatceros, bet pirmais čempionāts Slovākijā ir [palicis atmiņā] kā vakardien. Tas bija tāds interesants turnīrs. Interesanta pieredze,” atzina Latvijas izlases uzbrucējs. ”Tajā gadā mēs gandrīz izkritām ārā. Pēdējās divas spēles bija obligāti jāvinnē un tad mēs saņēmāmies un vinnējām baltkrievus un austriešus. Tas bija vēl vecais formāts. Pirmajā spēlē, ja nemaldos, mēs zaudējām čehiem ar 2:4. Otrajā spēlē mēs zaudējām somiem bullīšos, bet trešajā spēlē [piekāpāmies] dāņiem bullīšos. Pie pašreizējā formāta, kad tev trīs spēlēs ir divi punkti, vēl būtu spēles un tu tur varētu sapņot pat par ceturtdaļfinālu, jo pret somiem punktu esi aizķēris. Nākamajā rītā pēc tā visa pamosties un tevi vēl slovēņi noper ar 2:5. Tur bija smagi un tāds šoks bija.”
”Mums bija labs treneru korpuss – Haris ar Oļegu. Mums bija Ozoliņš menedžeris. Varbūt sastāvs nebija savācies tas stiprākais. Es neatceros, kādi bija tie iemesli, bet čaļiem izdevās savākties. Bija tie vecie līderi, kuri bija gājuši tam stresam, tiem visiem pārdzīvojumiem cauri, viņi paņēma uz sevis, un mēs saglabājām vietu [elites divīzijā]. Tā bija interesanta pieredze. Es sapratu, ka zaļā gaisma jaunajiem ir jādod apdomāti, jo kad tu esi tur, tev jāspēj uzņemties tā atbildība par rezultātu. Ne vienmēr visi jaunie to spēj izdarīt. Ļoti daudziem iezogas galvā tā ideja – beidzot es esmu te. Tālāk rezultāts jau ir otršķirīgi, bet, nē, tā nav. Tikko tu esi ticis, tas padara to visu pasākumu vēl sarežģītāku,” norādīja Bukarts.”