Latvijas hokeja izlases uzbrucēju Roberta un Riharda Bukarta tēvs Ralfs sarunā TV24 raidījumā “Uz līnijas” pastāstīja par aizvadīto 2023. gada pasaules čempionātu un spēlētājiem, kurus ir uzaudzinājis.

Ralfs Bukarts ir Nacionālās hokeja līgas (NHL) komandas Floridas “Panthers” amatieru skauts. Pieredzējušais speciālists arī pilda Latvijas Hokeja federācijas (LHF) valdes locekļa pienākumus.

“Es godīgi pasaku un atzīšos, ka es neko neuzminēju, neko es neparedzēju. Pirms spēles ar zviedriem no rīta man piezvanīja federācijas prezidents Aigars Kalvītis un pateica: “Nezinu, kā mēs brauksim, nezinu, kur mēs dzīvosim, bet biļetes mums uz abām Latvijas spēlēm būs Tamperē.” Es tā nodomāju: “Hallo! Vēl ir jāuzvar zviedri. Un tas nav nekas tāds mazs”,” teica Bukarts.

“Es domāju tā, ka mums visus gadus izlase ir bijusi laba. Visi čaļi praktiski nekad neatsaka, visi ir gatavi lidot. Jāteic, protams, ka šogad mums ir iznācis visoptimālakais sastāvs bez dažiem izņēmumiem. Mēs neesam tāda valsts, kas var uztaisīt, piemēram, divas vai trīs izlases. Kādi mēs esam, tādi mēs esam. Nekur pasaulē ar mazajiem bērniem nekur neviens neauklējas, bet mēs auklējamies, tāpēc ka mums viņu ir maz. Un, ja viņš kopš pirmās iziešanas uz ledus kaut ko māk jau izdarīt, tad viņš jau ir vērtība. Bet, redziet, kur sanāk tas kuriozs – sanāca 22 čaļi, praktiski neviens šobrīd nespēlē pilnā apmērā NHL un mēs uzveicām tīru no NHL spēlētājiem komplektētu komandu,” stāsta Floridas “Panthers” skauts.

Bukarts atklāja, ka atšķirībā no citām komandām, Latvijas izlasē visi spēlētāji ir ļoti tuvi viens ar otru. Lielākā daļa ir pazīstami no bērna kājas. 

“Pirmkārt, visa komanda bija kā brāļi, kā draugi, kā radinieki. Spēlētāju vidū valdīja veselīgs humors. Kādu pavilka uz zoba, tad viņš kaut kā atspēlējās. Mēs bijām kā viena liela ģimene. Visi čaļi, kas mums ir komandā, viņi krustām šķērsām viens ar otru ir spēlējuši. Viņu ģimenes ir pazīstamas. Tur ir tā sāls visām uzvarām.

Otrkārt, neapšaubāmi Rīga bija fantastika, atbalsts – vienreizējs. Un, kad Tamperē atlidoja trīs lidmašīnas ar neskaitāmu daudzumu fanu, to reāli varēja redzēt, ka tas bija milzīgs atbalsts, jo, piemēram, amerikāņiem tāda atbalsta nebija.

Svētdien ģērbtuvēs pateicu, ka mums ir visu laiku labākais latviešu treneris – Harijs Vītoliņš. Un neviens arī neiebilda. Sasniegumi ir fenomenāli. Treneru sastāvs viennozīmīgi deva savu ieguldījumu,” trenera sniegumu slavē Bukarts.

Turnīra gaitā Latvijas izlase cieta trīs zaudējumus – pirmajās spēlēs pret Kanādu (0:6) un Slovākiju (1:2), un pusfinālā pret Kanādu (2:4). Bukarts uzskata, ja spēle ar Slovākiju būtu vēlāk, tad tiktu izcīnīta uzvara.

“Es teikšu tā – ja mums Slovākija būtu kritusi izlozē apmēram tad, kad mēs spēlējām ar Kazahstānu, tad mēs viņus vinnētu. Respektīvi, šis ir garš turnīrs, gandrīz vairāk nekā divas nedēļas. Grūti ir noturēties labā formā. Mums sākums bija švakāks, bet mēs pamazām atklājāmies. Balcers atklājās, Rubīns vispār zelta puisis – divi goli un medaļas kaklā. Un tas viss bija pēc tam. Arī Miks Indrašis – tā kā sākumā jā, nē un beigās viennozīmīgi seši jā.”

Bukartam intervijas gaitā tika uzdots jautājums par vārtsargu Artūru Šilovu. Viņš ir nesaprašanā, kādēļ līdz šim nav izdevies uzsākt pilnvērtīgu NHL karjeru. Atgādinām, ka šosezon Šilovs debitēja NHL, aizvadot piecus mačus.

“Atceramies vēl to, ka tālajā, vēl savādākajā valstī par pasaules čempionāta labāko vārtsargu tika atzīts Artūrs Irbe. Šobrīd Artūrs Irbe ir vārtsargu treneris un Artūrs Šilovs saņem labākā vārtsarga balvu.

Kopumā viņš ir fantastisks čalis. Es viņu iepazinu jau iepriekš, bet šoreiz tas arī apstiprinājās – nosvērts, samērā kautrīgs. Godīgi sakot, es nesaprotu, kāpēc viņam līdz šim nav izveidojusies pilnvērtīga NHL karjera. Cerams, ka tagad viņu novērtēs.

Es viņam teicu: “Klausies, Artūr, ja tevi Vankūvera neņem, es runāšu, pārcelies uz saulaino Floridu.””

Iepriekš Bukarts-vecākais trenējis jauniešu vienību “Sāga”. Par viņa audzēkņiem tiek uzskatīti septiņi Latvijas izlases hokejisti – dēli Roberts un Rihards Bukarti, Jānis Jaks, Kristaps Zīle, Miks Indrašis, Oskars Batņa un Mārtiņš Dzierkals. Ģimenē ir arī trešais dēls – Rodžers – kurš pirms pasaules čempionāta tika iekļauts paplašinātajā kandidātu sarakstā.

“Šobrīd man ir nevis divas medaļas, bet man ir deviņas medaļas. Īstenībā es uzskatu, ka man šogad ir 25 medaļas. Varbūt tā ir bijusi mana kā tēva veiksme, ka visi mani dēli savās komandās ir bijuši līderi. Es nekad viņiem neesmu bijis spiests veltīt īpašu uzmanību. Drīzāk kādu citu čali pavilkt no otrās, trešās maiņas, lai kopumā labi sanāktu. Es uzskatu, ka es esmu Latvijas hokeja cilvēks.

Es domāju, ka Rodžeram tā ir mīlestība pret hokeju. Tā kā visā dzīvē – viss ir jādara ar tīru sirdi un dvēseli. Mazais puika ir jāved, maksimāli jāatbalsta, jāiekļaujas vecāku dzīvē un, ja ģimenē vēl ir brāļi, kas to ir darījuši, tas viss stimulē un veicina. Respektīvi, ģimenē ir jādzīvo ne tikai hokejā tikai treniņa laukumā vai spēles laukumē, bet arī mājās,” citē Bukartu “LA.lv”.

“Hokejazinas.com” iepriekš ziņoja, ka Latvijas hokeja izlase pasaules čempionāta spēlē par bronzas medaļu ar rezultātu 4:3 papildlaikā izcīnīja uzvaru pār ASV komandu. Latvijas valstsvienība aizvadīja labāko turnīru tās vēsturē. Iepriekš labākais sasniegums izlasei bija septītā vieta, ko izdevās sasniegt jau pirmajā A grupas čempionātā 1997. gadā.

Čempionātu Latvijas izlase sāka ar zaudējumu Kanādas un Slovākijas izlasēm, bet izcīnīja piecas uzvaras atlikušajos grupu turnīra mačos, pirmo reizi vēsturē apspēlējot Čehijas valstsvienību, kā arī pieveicot Norvēģijas, Slovēnijas, Kazahstānas un Šveices komandas.

Ceturtdaļfinālā Latvijas izlase pārspēja Zviedrijas izlasi, bet pusfinālā sīvā cīņā piekāpās Kanādas vienībai.

Autors: Rems Ratņikovs Avots: LA.lv