Bijušais Latvijas hokeja aizsargs Kārlis Čukste sarunā ar “Sporta Studija” atskatījās uz aizvadīto karjeru.
Portāls “Hokejazinas.com” jau ziņoja, ka Čukste 27 gadu vecumā pieņēma lēmumu noslēgt hokejista karjeru.
“Par pieņemto lēmumu man nožēlas nav. Uz laukuma vienmēr centos izdarīt visu, ko varēju. Pat, ja kaut kas nesanāca, vismaz pašatdeve bija. Kad spēlēju, tad ļoti to izbaudīju. It īpaši pēdējo gadu laikā, kad bija čempiontituli. Neaizmirsīšu tos mirkļus, kas bija pavadīti ar komandas biedriem. Šaubos, ka man pietrūks hokejs.
Izbaudīt es izbaudīju. Kad hokejs kļūst par darbu, tad tas pāriet stresā. Bauda par hokeju tādos brīžos aiziet uz leju. Tu visu laiku cīnies, tev ir sevi jāpierāda, lai nākamgad dabūtu līgumu,” saka Čukste.
“Lēmumu principā pieņēmu pats. Uzskatu, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Daudz runāju ar sievu, vecākiem, draugiem, parunāju arī ar Latvijas izlases treneri Hariju Vītoliņu. Neviens mani nemēģināja virzīt uz vienu vai otru pusi. Atbalsts bija milzīgs, cilvēki uzticās, ka varu pieņemt pareizu lēmumu. Runājot ar Vītoliņu man tika pateikts, ka vienmēr var atnākt atpakaļ. Es tagad uz ledus esmu vairāk, nekā biju karjeras laikā. Ja man pēkšņi apniks tas, ko es daru, es vienmēr varu aiziet atpakaļ uz hokeju un turpināt spēlēt,” uzsver bijušais aizsargs.
Profesionālo karjeru Čukste iesāka Ziemeļamerikā, 2020./21. gada sezonā spēlējot gan Amerikas hokeja līgā (AHL), gan Austrumkrasta hokeja līgā (ECHL). Nākamajā sezonā viņš pārgāja uz Rīgas “Dinamo”, bet sezonu pabeidza Somijā – Lahti “Pelicans” rindās.
“Spēlēju AHL, kur pamatīga gaļas mašīna, tad uzreiz bija KHL. Izbaudīt hokeju izdevās Somijā. Man patiešām bija liels prieks iet uz halli. Man patika visur, īpaši, kur mēs uzvarējām.
Kopš profesionālās karjeras sākuma, katru sezonu bija notikums aiz notikuma, kas ietekmē karjeru un tirgu. Covid-19 gads bija grūts. Pirmā profesionālā karjera bija visgrūtākā, taču, kad atnācu uz “Dinamo”, tur treneri un menedžeri vismaz zināja, kas es esmu. ASV bija sajūta, ka visi spēlētāji vienādi, bet “Dinamo” bija savādāka, personīgāka pieeja. Žēl, ka notikumi ir tādi kādi notikuši – Covid, karš – bet dzīve iet uz priekšu,” uzskata Čukste.
27 gadus vecā Čukstes karjerā pēdējās divas sezonas bijušas ļoti produktīvas – 2023. gadā viņš kļuva par Čehijas čempionu un izcīnīja PČ bronzas medaļas ar Latvijas izlasi, taču 2024. gadā izcīnīja Zviedrijas 2. līgas (Allsvenskan) čempiontitulu, palīdzot iekļūt SHL.
“Ar “Brynas IF” šķīrāmies kā draugi. Sapratu to, ka nepalikšu, kad viņi nenāca uz sarunu ar mani. Man piebilda, ja neizdotos noslēgt līgumus ar vēlamajiem spēlētājiem, tad varēšu palikt. Menedžeris piezvanīja un izskaidroja, cik grūti bija pieņemt šādu lēmumu
Bronzas medaļa pasaules čempionātā noteikti ir mana spožākā atmiņa. Čempionātu iesākām ar 0:6 pret Kanādu, tur bija pilna arēna. Domāju, ka mēs pārdegām. Tā spēle bija uz nerviem, bet nākamajā spēlē bijām mierīgāki. Gribu pateikt milzīgu paldies tiem spēlētājiem, kuri nespēlēja, taču bija ar komandu. Viņi uzturēja lielisku atmosfēru.
Ceturtdaļfināla spēle pret Zviedriju laikam kļuva par labāko manā karjerā,” saka latvietis.
Savulaik Čuksti 2015. gada NHL draftā piektajā kārtā ar 130. numuru paņēma Sanhosē “Sharks”.
“Jāskatās spogulī. Ir spēlētāji, kas draftēti zemāk nekā es, bet tikuši daudz augstāk. Kaut ko es neizdarīju no savas puses, bet man arī CV nav tik labs kā gribētos.”
“Ja golus iemest nevaru, tad tieku ielikts kategorijā – dari savu darbu, bet tādi spēlētāji, kā tu, ir ļoti daudz. Tagad tirgū viņi ir vēl vairāk, bet pats tirgus mazāks. Tas bija viens no faktoriem, kas sagāja lēmuma pieņemšanā,” atklāti vēsta Čukste.
Tagad Čukste pievērsies trenera darbam ASV. Viņam šāda iespēja pavērās visai negaidīti. Bijušais hokejists atklāja, ka vasaras laikā sanāca trenēt gan bērnus, gan arī pieaugušos.
Piebildīsim, ka 2022. gadā sarunā ar “Hokejazinas.com” Čukste uzsvēra, ka pēc karjeras beigām dzīvi saista tieši ar ASV.
“Aizgāju uz kompāniju “ELEV8“, trenējam mazos, grupas, privātie treniņi. Sākās ar to, ka pats gāju uz treniņiem, tad man piedāvāja kļūt par palīgu nometnē. Sāku palīdzēt, man labi sanāca. Tad man citi treneri pajautāja, vai negribu sākt vadīt nodarbības. Man patīk, ka varu citiem iemācīt tās lietas, kas kādreiz tika macītas man. To, ko esmu iemācījies, varu padot tālāk jauniešiem. Pagaidām man ļoti patīk sava ikdiena. Arī manā ģimenē neesmu pirmais, tāpēc man prieks, ka daru ko tādu, ko dara mani vecāki. Nekad nebiju domājis, ka 27 gadu vecumā kļūšu par treneri.
