Aleksandrs Barkovs un Sidnijs Krosbijs, Floridas "Panthers" un Pitsburgas "Penguins" | Charles LeClaire-Imagn Images

Hokeja līdzjutējiem vajadzētu justies apzagtiem – teju deviņus gadus mēs neesam redzējuši pašus labākos spēlētājus cīnāmies vienam pret otru kādā starptautiskā turnīrā. Jau naktī uz ceturtdienu sāksies Nacionālās hokeja līgas (NHL) radītais četru nāciju turnīrs, jeb “4 Nations Face-Off”, kurā piedalīsies ASV, Kanādas, Somijas un Zviedrijas izlases.

Pienākusi pirmā iespēja redzēt Neitanu Makinonu, Konoru Makdeividu un Sidniju Krosbiju krustojam nūjas ar Ostonu Metjūzu un brāļiem Tkačukiem uz viena ledus laukuma. Beidzot tas brīdis ir pienācis un, lai gan mēs redzēsim tikai četras izlases, šis joprojām ir notikums, kuru hokeja fani visā pasaulē ir gaidījuši gandrīz veselu desmitgadi. Vai kanādieši noturēsies tronī un atkal pierādīs, ka tad, kad var piedalīties visi labākie spēlētāji, Kanāda joprojām ir spēcīgākā, vai tomēr šoreiz kāda cita valstsvienība spēs pārsteigt kļavu lapu superzvaigznes?

Tik daudz augsta līmeņa zvaigžņu, kā Kanādas izlasē, nav nevienai no pārējām trim komandām – vien uzvārdiem pirmajā vairākuma brigādē vajadzētu radīt bailes amerikāņu, zviedru un somu spēlētājiem. Pirmo reizi starptautiskos turnīros kopā redzēsim Konoru Makdeividu, Sidniju Krosbiju, Neitanu Makinonu, Keilu Makaru un Semu Reinhārtu, kas arī sastāda grandiozo pirmo vairākumu.

Lai gan kanādiešiem bija pieejami pietiekami daudz talantīgu spēlētāju, lai aizpildītu četras izlases, sastāva izvēlē galvenais treneris Džons Kūpers priekšroku deva spēlētājiem, kurus viņš redzējis ikdienā. Ceturtajā maiņā nenotiks tradicionālā zvaigžņu marinēšana, kā to varēja novērot Vankūverā un Sočos, bet tā vietā izvēlēti īsti cīnītāji – Brendons Hagels, Entonijs Sirelli un Sems Benets pretinieku vairākumu neitralizēs labāk, nekā Konors Bedārds, Dilans Stroums vai Marks Šaiflī, kuri komandā netika iekļauti.

Komandā arī redzams labs jauno spēlētāju un veterānu sajaukums. Kūperam pirms turnīra bija iespēja iekļaut arī citus veterānus, kā, piemēram, Stīvenu Stemkosu, Džonatanu Maršeso vai Džonu Tavaresu, taču viņu vietā sastāvā ticis jaunais un ātrais Sets Džārviss. Galu galā, ja par otrā plāna spēlētājiem varam nosaukt Breidenu Pointu un Miču Mārneru, kā arī veterānus Marku Stounu un Bredu Maršānu, nav nekādu pārsteigumu, ka šis ir labākais uzbrukuma sastāvs turnīrā.

Arī aizsardzībā nekādu problēmu nebūs – pasaulē labākais aizsargu pāris, kas ikdienā spēlē kopā Kolorado, Keils Makars un Devons Teivzs, būs redzams arī šeit. Otrajā pārī vieta iedalīta Vinipegas “Jets” līderim Džošam Morisijam, kuram izpausties ļaus melnā darba darītājs Koltons Pareiko, taču trešais pāris radīs bailes katram uzbrucējam – Šejs Teodors un veterāns Drū Dautijs, kuri ikdienā raduši spēlēt pret labākajiem NHL bombardieriem.

Īstas problēmas gan sāk rasties, kad sākam skatīties uz vārtsargu brigādi – Kanādas pirmā vārtsarga lomu šajā turnīrā uzņemsies Eidins Hils, kurš pirms diviem gadiem ar Vegasas “Golden Knights” izcīnīja Stenlija kausu. Tas laikam ir labākais, ko par viņu šobrīd var pateikt, jo ar 90,0% atvairīto metienu viņš ir diezgan viduvējs vārtsargs NHL.

Tomēr šobrīd viņš ir labākais starp trim izvēlētajiem vārtuvīriem Kanādas valstsvienībā, jo ne Džordans Biningtons, ne Sems Montembo nav aizvadījuši īpaši veiksmīgas sezonas. Pavisam bēdīgi paliek, kad paskatāmies, kuri vārtsargi tika atstāti malā – NHL līderu Vašingtonas “Capitals” pamatvārtsargs un bijušais Hila pārinieks Vegasā Logans Tompsons tika atstāts ārpus sastāva, lai gan jau atlases stadijā viņš bija uzskatāms par vienu no labākajiem variantiem. Kanādiešiem vien atliek cerēt, ka uzbrukums un aizsardzība visu sakārtos tā, ka pat ar viduvēju vārtsargu sniegumu pietiks uzvarai turnīrā.

Amerikāņiem vārtsargu līnijā palīdzēt spēs pazīstami spēlētāji – Konors Helebaks, Džeiks Otindžers un Džeremijs Sveimans. Šādu tandēmu var apskaust visas pārējās izlases, taču arī šeit ir daži zemūdens akmeņi. Helebakam iepriekš izslēgšanas spēlēs “notrīcējusi kāja” – pagājušosezon pret Kolorado “Avalanche” tieši viņa sliktais sniegums iegāza klubu pirmajā kārtā, taču paredzams, ka viņš būs pirmais numurs. Helebaks aizvadījis labu sezonu, taču vai viņš būs īstā atbilde sarežģītā un ciešā finālspēlē?

Tikmēr Džeiks Otindžers, kurš centīsies pārņemt pamatvārtsarga pozīciju, jau iepriekš pierādījis, ka spraigajos momentos viņš ir spējīgs pavilkt komandu. Paredzams, ka abi vārtsargi tiks pie spēles laika, taču vai treneri spēs pieņemt sarežģīto izvēli un atstāt Helebaku malā, ja tas tiešām būs nepieciešams?

Aizsargu līnijā amerikāņiem nespēs palīdzēt Kvins Hjūzs un tas ir neaizstājams zaudējums. Lai gan joprojām spēlēt varēs Ādams Fokss, kurš pārņems pirmā vairākuma diriģenta amatu, NHL rezultatīvākais aizsargs un Vankūveras “Canucks” punktu līderis būtu lieti noderējis pret kanādiešu ugunsspēku.

Kopumā aizsargu līnija ir sabalansēta – Fokss spēlēs kopā ar Karolīnas aizsardzības līderi Džeikobu Sleivinu, kurš noteikti spēs piesegt Foksu, kad viņš uzņemsies “ceturtā uzbrucēja” lomu. Otrajā pārī redzēsim lielisku sezonu aizvadījušo Zeku Verenski kopā ar Bostonas “Bruins” līderi un divvirzienu aizsargu Čārliju Makavoju, bet trešajā pārī amerikāņiem pieejams lielisks pieredzes un jaunatnes savienojums – Noa Hanifins un Broks Fabers.

Saprotams, ka uzbrukumā arī ASV izlasei ir pieejamas vairākas superzvaigznes – Ostons Metjūzs, brāļi Tkačuki, Džeks Aikels, Džeks Hjūzs, Džeiks Gencels un vēl vairāki citi skaļi uzvārdi, taču diez vai šis sastāvs ir tik labs, cik kanādiešu, lai gan pēdējos gados atšķirība kļūst arvien mazāka. Dziļums šajā komandā tomēr ir iespaidīgs – trešajā maiņā spēlēs Džei Tī Millers, bet ceturtajā redzēsim Dilanu Larkinu. Amerikāņi noteikti cīnīsies par uzvaru turnīrā, visās pozīcijās šī izlase ir atradusi augstākā līmeņa zvaigznes, taču par viennozīmīgiem favorītiem viņus arī nevar nosaukt.

Pārceļoties pāri okeānam, Zviedrijas izlases galvenais ierocis šajā turnīrā viennozīmīgi būs jau tradicionāli fantastiskā aizsardzības līnija – Viktors Hedmans un Rasmuss Dalīns ir vieni no labākajiem aizsargiem visā līgā, un viņiem klāt piespēlēti attiecīgi dzelžainais Jonass Brodīns, kurš ikdienā nes smagu nastu Minesotas “Wild” klubā, kā arī Kalgari “Flames” līderis Rasmuss Andersons.

Tikmēr trešais pāris šajā izlasē atvēlēts diviem ļoti pazīstamiem veterāniem – Ērikam Karlsonam, kurš pirms vien diviem gadiem izcīnīja Norisa trofeju un guva 100 punktus Sanhosē “Sharks” kreklā, bet tagad pat netiek nevienā no Zviedrijas izlases vairākuma brigādēm, kā arī Matiasam Ekholmam, kurš ikdienā jau pieradis piesegt Evana Bušāra kļūdas Edmontonā.

Ja aizsargu kodols ir spēcīgs, tad uzbrucēju sastāvs gan ir nedaudz dīvains. Talanta šajā izlasē netrūkst, Viljams Nīlanders, Filips Forsbergs, Lūkass Reimonds un Jespers Brats vārtus spēs gūt. Centrā gan rodas nelielas problēmas – lai gan uzvārdi ir pazīstami, šo sezonu visi aizvadījuši salīdzinoši neveiksmīgi. Mika Zibanejads, šķiet, vairs neprot spēlēt aizsardzībā, kā arī punkti vairs nekrājas tik labi, cik gribētos. Tikmēr Eliasam Petersonam jau kopš 2024. gada izslēgšanas spēlēm bijušas grūtības gūt vārtus. Kā Petersonam klāsies, kad ASV izlase viņam pretī liks Džei Tī Milleru, kurš tika aizmainīts tāpēc, ka viņam bija konflikts ar Petersonu? Vai Eliasam atkal nesāks trīcēt rokas izšķirošajos brīžos?

Varētu pat teikt, ka Joels Ēriksons Eks ir labākais no četriem Zviedrijas izlases centriem tikai un vienīgi tāpēc, ka viņš ir pats spējīgākais aizsardzības lomā starp visiem, taču arī viņam šī sezona traumu dēļ nav izdevusies tā, kā gribētos. Par Eliasu Lindholmu un viņa grūtībām Bostonas “Bruins” rindās pat īsti negribētos runāt – grūti saprast, kāpēc viņš vispār tika ņemts uz šo izlasi, ja bija pieejams Viljams Eklunds vai veterāns Mikaels Baklunds.

Tikmēr vārtsargu līnijā nav nekādu problēmu – lai gan Jakubs Markstrēms traumas dēļ nav pieejams, Filips Gustavsons un Līnuss Ulmarks ir gatavi sargāt zviedru vārtus. Abi aizvadījuši diezgan labu sezonu, kaut gan Ulmarkam traumas dēļ tā bijusi daudz īsāka. Jādomā, ka Gustavsons šobrīd arī ir komandas pamatvārtsargs – Ulmarkam savulaik Bostonā izslēgšanas spēlēs bija novērojamas zināmas problēmas, bieži vien tieši izšķirošajos brīžos, kā rezultātā viņa lomu tur pārņēma Džeremijs Sveimans.

Jāteic, ka šis noteikti nav visu laiku spēcīgākais Zviedrijas izlases modelis, ne tikai tāpēc, ka centru kodols ir diezgan smagā stāvoklī, bet arī tāpēc, ka sastāva izvēlē pieņemti daži pavisam nesaprotami lēmumi. Viljamam Eklundam bija jābūt šajā komandā, bet Rikārds Rakels spēlēs tikai tāpēc, ka traumu guva Viljams Karlsons. Tikmēr Viktoram Arvidsonam un Gustavam Nīkvistam vieta tomēr atradās…

Ja Zvidedrijas izlasei ir zināmas problēmas centra pozīcijā, tad Somijas valstsvienība var lielīties ar tieši pretējo – iespējams, ka somi uz turnīru ir atveduši pašu labāko centru kodolu starp visām četrām komandām. Stenlija kausa čempions un mūžīgais Selkes trofejas favorīts Aleksandrs Barkovs var neitralizēt jebkuru pretinieku, un vēl pats prot apdraudēt vārtus labāk, nekā gandrīz jebkurš cits. Aiz viņa spēlēs Karolīnas “Hurricanes” līderis Sebastians Aho, bet trešajā maiņā redzēsim Dalasas “Stars” vadošo centru Rūpi Hincu. Pat ceturtajā maiņā atradīsim “mazo Barkovu” Antonu Lundelu, kuru par zemu noteikti nedrīkst novērtēt.

Kopā ar Barkovu salikts talantīgais Teivo Tereveinens, kā arī Patriks Laine, kura meistarība visiem labi zināma. Jācer vienīgi, ka viņš to arī spēs parādīt, jo Laines spēle vienmēr vedusies kā pa viļņiem. Tikmēr blakus Aho atjaunota Kolorado “Avalanche” kādreizējā saikne – Mikko Rantanens un Arturī Lekonens, kas ir ļoti biedējoša otrā maiņa.

Vienā maiņā ar Hincu spēlēs viņa jaunais komandas biedrs Mikaels Granlunds, kā arī Kāpo Kakko, kurš pēc maiņas uz Sietlu kļuvis par pavisam citu spēlētāju. Tikmēr ceturtā maiņa, līdzīgi kā Kanādai, ir pilna ar melnā darba darītājiem – Ētu Lūstarīnens un Joels Armija kopā ar Lundelu nebūs patīkami pretinieki nevienam.

Aizsardzības līnija gan bija diezgan čābīga jau pašā sākumā, taču tad sekoja traumas – Miro Heiskanens, Rasmuss Ristolainens un Janī Hākanpā izkrita no sastāva, bet viņus aizvietot īsti nebija kam. Šīs aizsargu brigādes līderis noteikti būs Esa Lindels, taču ar to pazīstamu vārdu arī aptrūkstas. Noteikti šajā izlasē trūkst uzbrūkošā aizsarga – Olli Māta, Jusso Valimaki, Niko Mīkola un Urho Vākanainens noteikti ir aizsardzības aizsargi, bet Henrī Jokiharju NHL īsti nekad nav realizējis savu uzbrukuma potenciālu.

Domājams, ka Somijas izlase arī vairāk koncentrēsies tieši uz aizsardzības aspektiem, nekā centīsies ar meistarību apspēlēt pretiniekus, jo vārtsargu līnija ir diezgan spēcīga. Pamatvārtsargs noteikti būs Jūse Saross, kurš pavisam briesmīgā Nešvilas “Predators” komandā spējis aizvadīt puslīdz labu sezonu. Viņam palīdzēt varēs Vankūverā uzmirdzējušais Kevins Lankinens, kā arī Bufalo “Sabres” pirmais numurs Uko-Peka Lūkonens, kas jau padara šo vārtsargu līniju labāku, nekā, piemēram, kanādiešiem. Grūti prognozēt, ko tieši šajā turnīrā varēs paveikt Somijas valstsvienība, jo uzbrukuma sastāvs ir patiešām jaudīgs, taču vai tas varēs atspēkot tik sliktu aizsardzības līniju?

Nav jau nekāds pārsteigums, ka Kanādas un ASV izlases joprojām tiek uzskatītas par pārliecinošiem favorītiem šajā turnīrā, kamēr Zviedrijas vai Somijas panākums būtu uzskatāms par pārsteigumu. “LVBet.lv” prognozē, ka neliels favorīts šajā turnīrā ir Kanādas izlase, dodot tai koeficientu 2.37, bet ASV gan tālu neatpaliek – 2.50. Tikmēr Zviedrijai tiek dots 5.25 koeficients, kamēr vislielākais šoks būtu Somijas uzvara ar 9.50 koeficientu.

Interesanti, ka pirms turnīra daudzi apskatnieki vairāk sliecās uz ASV uzvaru, taču vien Kvina Hjūza savainojums visu pavērsis kājām gaisā. Sākumā varbūt kanādiešu sastāvs arī nelikās pārāk iespaidīgs, jo katrai komandai taču ir savi līderi, tomēr, kad kopā tiek salikts viens vadošais virknējums, visiem uzreiz paliek skaidrs, pret ko tieši nāksies cīnīties – Makdeivids, Krosbijs un Makinons vēl nekad kopā nav spēlējuši, un neviens nevar zināt tieši cik jaudīgs šis savienojums var būt. Galu galā, Kanāda izcīnīja uzvaru 2016. gada pasaules kausā, kā arī 2014. un 2010. gada olimpiskajās spēlēs, kā rezultātā pagaidām pārējiem vēl jāpierāda, ka viņi ir labāki par hokeja lielvalsti tieši tad, kad uz turnīru atbrauc visi vadošie hokejisti.