Kaspars Daugaviņš | FOTO: Mārtiņš Lācis

Vācijas Rietumcentrālajā daļā, nedaudz uz leju no Dortmundes atrodas neliela pilsēta Izerlona, kurā šosezon spēlē bijušais Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš. Aizbraucot ciemos pie Kaspara un redzot “Roosters” komandu klātienē, kā arī aprunājoties ar kluba pārstāvjiem, kļuva nedaudz skaidrāks redzējums par to, kāda ir uzbrucēja loma klubā un arī pašas vienības izredzes Vācijas hokeja līgā (DEL).

Izerlonas komandu var pieskaitīt DEL tabulas lejasgala klubiem, un par to liecina arī pēdējo vairāku sezonu rezultāti. Tajās reizēs, kad klubs iekļuvis izslēgšanas spēlēs, tālāk par ceturtdaļfinālu nav ticis. “Roosters” ir viens no mazākajiem budžetiem visā līgā, un to arī apstiprina latviešu hokejists. Bet kādēļ tad Kaspars šeit spēlē? Lielā mērā uzbrucējs uz Izerlonu devās, jo otro sezonu pie kluba stūres kā galvenais treneris iesāka amerikānis Kurts Kleinendorfs, pie kura Daugaviņš spēlēja AHL klubā Binhemtonas “Senators”, izcīnot Kaldera kausu. Taču pēc piedzīvotiem vairākiem zaudējumiem sezonas sākumdaļā klubs amerikāņu speciālistu atlaida, bet viņa vietu ieņēma cits amerikānis Gregs Poss. Sniegums uzlabojās, sekoja vairāku uzvaru sērija pēc kārtas, taču augstāk par astoto vietu “Roosters” sezonas laikā nav ticis. Šī gada sākumā atkal parādījās nestabilitāte sniegumā. Gan pret Ķelni, gan Nirnbergu tika izlaista uzvara, atrodoties vadībā ar 3:0. Tāpat Izerlona ir zaudējusi vairākas spēles saviem tiešajiem konkurentiem par vietu play-off, tagad tabulā ieņemot 12. vietu, no 10. pozīcijas atpaliekot par vienu punktu. Cīņa par iekļūšanu izslēgšanas spēlēs jeb pirmajā desmitniekā notiks līdz regulārās sezonas beigām.

Ja labi neiet klubam, tad to gan nevarētu teikt par pašu Kasparu. Uzbrucējs ar 38 punktiem (17+21) ir komandas rezultatīvākais hokejists, bet čempionātā viņš atrodas 22. vietā. Daugaviņš vidēji laukumā pavada nedaudz zem 18 minūtēm, starp visiem komandas biedriem šajā rādītājā esot pa vidu. Uzbrucēja rēķinā 81 metiens pa pretinieku vārtiem – pārvēršot procentos tas veido 20,99 % realizētu momentu, kas komandā dod otro vietu. Tikmēr pirmais viņš ir statistikā ar gūtajiem uzvaras vārtem, hokejistam šādu ir četri. Jāpiebilst, ka uzbrucējs ir piedalījies regulārās sezonas visās 47 spēlēs.

Kaspars ir komandas līderis, un to apliecina gan sastaptie kluba pārstāvji, gan arī vietējie līdzjutēji. Liels spēles laiks, autoritāte komandas biedru vidū, uzslavas no galvenā trenera un arī uzbrucēja portrets uz kluba atribūtikas apliecina latvieša nozīmīgo lomu kluba struktūrā. Fanu vidū gan populārāki ir hokejisti, kuri klubā spēlē daudzus gadus vai arī ir vietējie audzēkņi, tomēr gandrīz 5000 pilnajā arēnā spēlē ar Diseldorfu vismaz vienam līdzjutējam bija “Roosters” krekls ar #61 uz muguras. Kāpēc tikai vienam? Jo lielākā daļa fanu Izerlonā nāk uz spēli jau pusotru stundu iepriekš, lai ieņemtu vietu stāvvietu sektorā un mača laikā to atstāj reti, līdz ar to šoreiz nebija iespēja pamanīt, vai vēl kāds uzvilcis kreklu ar Daugaviņa uzvārdu. Atmosfēra hallē neapklust nevienu minūti. Ar fanu palīdzību hokejisti tiek izsaukti pirms spēles uz ledus, savukārt, ja ir izcīnīta uzvara, spēlētāji ir tiesīgi ar saviem bērniem izslidot laukumā un pateikties līdzjutējiem.

Vai Izerlona ir Kaspara īstā vieta ilgtermiņā Vācijā? Es teiktu, ka nē. Un pēc sarunas ar Kasparu šķiet, ka arī viņš pats nav pārliecināts, vai uzturēsies komandā vel vienu sezonu. Uzbrucējam ir 1+1 gada līgums ar “Roosters”, taču kluba ambīcijas (ja tādas ir) ar šo sastāvu nav īsti realizējamas. Komandā ir 11 leģionāri un vēl daži ar dubultpilsonību. Rezultātu veido pirmās divas maiņas, trešā palīdz epizodiski, bet ceturtā īsti nav manāma jeb citiem vārdiem sakot bīstama. Visu krējumu nosmeļ līgas turīgākie klubi, kuri var atļauties ne tikai Vācijas izlases hokejistus, bet arī dārgus un kvalitatīvus leģionārus.

Ja abi “Roosters” vārtsargi sezonas pirmajā pusē mēdza atsevišķos mačos pavilkt komandu, tad tagad ir nosēdušies. Hanibāls Veicmans jau novembrī saņēma jaunu līgumu no Volfburgas un sāka domāt par nākamo gadu, savukārt Andreas Jenike sniegums ir ļoti svārstīgs. Līdz Vācijas valstsvienībai abiem tālu, vienīgi Jenike epizodiski ir uzvilcis izlases kreklu pārbaudes spēlēs.

Ja Izerlona izsaka Kasparam piedāvājumu palikt klubā, hokejists drīkst piecas dienas apdomāt šo piedāvājumu. Jā, viņš ir dinozaurs. Un viņš to pats neslēpj. Kaspars ļoti labi saprot, ka viņa karjerā aktīvas, visticamāk, ir vēl dažas sezonas. Tajā pašā laikā hokejists turpina demonstrēt rezultatīvu spēli. Esmu pārliecināts, ka Kasparu vēlēsies savās rindās redzēt gan “gaiļi”, gan arī citas DEL komandas.

Bet kā ar Latvijas izlasi? Hokejists diezgan skaidri pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm pateica, ka viņa karjera valstsvienībā ir noslēgusies. Lēmums esot bijis pārdomāts un nav pieņemts uz karstām emocijām. Tagad, neilgi pirms gaidāmā pasaules čempionāta Rīgā par uzbrucēju interesi izrāda galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Bijušais valstsvienības kapteinis ir uzrunāts ar jautājumu “Ko, Tu, Kaspar, esi izlēmis”? Protams, ka jautājums ir par to, vai uzbrucējs ir pārdomājis un gatavs atkal pievienoties izlasei. Raugoties no hokejista pozīcijām, aicinājumam būtu jāskan šādi: “Kaspar, čempionāts notiks mājās, un Tu mums esi vajadzīgs kā viens no izlases līderiem, mēs tevi redzam sastāvā.” Taču, vai izlasē ir jālūdzas spēlēt? Nē. Šajā stāstā var saprast gan galveno treneri, gan arī hokejistu. Kaspara loma izlasē pēdējos gados ir mazinājusies, tas ir fakts. Hokejists ir ne tikai zaudējis kapteiņa C burtu, bet arī palicis ārpus vadošajām maiņām. Protams, ka Kaspars to apzinās. Iespējams, iekšēji viņam ir rūgtums par nedotajām iespējām pēdējos turnīros, taču pulveris vēl ir sauss, ko parāda arī šī sezona. Uzbrucējam ir 34 gadi. Nav šaubu, ka hokejists esot labā formā varētu joprojām būt valstsvienībai noderīgs, taču Kaspars pēc dabas un rakstura ir piemērots ieņemt līdera lomu, nevis noskatīties, kā sarūk viņa loma izlasē. Esmu pārliecināts, ka Kaspars vēlas izlasei palīdzēt, čempionāts mājās ir lieliska skatuve, kur varētu likt punktu un aiziet uz neatgriešanos, taču būtu tikai solīdi, ja treneru korpuss pateiktu, ko no pieredzējušā hokejista vēlas sagaidīt, un ar ko viņš var rēķināties valstsvienībā. Lai arī kāds būtu uzbrucēja lēmums, savu atvadu spēli nākotnē Rīgā viņš ir pelnījis.