Edgars Lūsiņš: Latvietis ir kā gājputns, kas visur klejo, un man tas sāp

Edgars Lūsiņš | Foto: LHF

No Drēzdenes, Vācijā

“Mani vienmēr ir baidījusi viena lieta – atzīt sev to, ka es esmu samierinājies ar kaut ko un man ir labi. Tādēļ manas ambīcijas ne vienmēr ir saprotamas. Bet es noteikti zinu, ka nevēlos sēdēt vienā hallē 20 gadus un trenēt bērnus. Bērni izaug, aiziet un atnāk citi, bet es turpinu sēdēt un tajā pašā skapī tikai jaku mainīt,” šādi par vārtsarga trenera dzīvi un karjeru Hokejaziņām saka Edgars Lūsiņš, kurš pēdējos gados par savu darba vietu izvēlējies Vācijas pilsētu Brēmerhāfeni. Ar Edgaru gan tikāmies ļoti tālu no tās – Drēzdenē, kur viņa pārstāvētajam klubam “Fischtown Pinguins” notika izbraukuma spēle.

Edgars Lūsiņš ir viens no retajiem latviešu vārtsargu treneriem, kurš ikdienā strādā ārpus Latvijas. Pēc vārtsarga karjeras beigām viņš palika hokejā, īsu brīdi pastrādājot Latvijā un Austrijā, bet pēdējos gadus pavadot Vācijas hokeja līgā (DEL).

“Brēmerhāfenē es esmu četrus gadus, un šis ir mans trešais līgums. Pienāca laiks abām pusēm domāt par līguma pagarināšanu, un šī nebija tikai mana izvēle. Kopumā varu teikt, ka ir labāki un sliktāki brīži. Neslēpšu, ir dienas, kad vēlos atpakaļ uz Latviju. Arī šeit ir savi mīnusi, bet tādu ir visā pasaulē. Es neticu, ka cilvēka dabā ir tikai viena perfekta vieta un nekur citur tādas nevar būt. Sadzīviski nav viegli, bet sportiski ir ļoti interesanti, jo katra spēle ir kā iespēja tikt pie uzvaras, un visās līgās tā nebūt nav. Uz spēlēm nāk daudz skatītāju, ir adrenalīns, un šajā līgā katrs var uzvarēt katru.

Sākumā bija jāpierod pie trenera sajūtām, jo iepriekš dzīvē stāvēju vārtos. Iespējams, ka es nenovērtēju to, kur tagad esmu nokļuvis, jo ļoti ātri var saskaitīt, cik latviešu vārtsargu treneri strādā Eiropā. Šajā sakarā man nav, par ko sūdzēties, tomēr jāatzīst, ka šī ir tikai spēle un dzīve nesastāv tikai no hokeja, problēmām vai vienas vērtības. Ir brīži, kad es varu visā atrast līdzsvaru, un ir mirkļi, kad hokejs ir tik aizraujošs, ka es aizmirstu savas blakus lietas. Lielākās pauzēs ir otrādāk,” teic Edgars.

Viņš atzīst, ka Vācijas čempionātam ir savs šarms, tas līdzjutēju vidū ir populārs un vairākās hallēs spēles ir pilnībā izpārdotas.

“Eiropas kontekstā Vācijas čempionāts labi kotējas, un arī zemākās līgās ir liela līdzjutēju interese. Latvijā laikam šāds čempionāts nekad nebūs, jo mums nav šādas kultūras un tradīciju. Pie mums komandas pastāv tik ilgi, kamēr viens cilvēks neizdomā, ka viņam to vairs nevajag, un to nenolemj pilsēta. Latvijā brīnāmies, ka uz spēlēm sanākuši cilvēki, bet piemēram, aizbraucot uz Ķelni nav iespējams tikt uz spēli. Katra spēle tiek pārraidīta televīzijā, katrā mačā esi uzvalkā, un tas viss dod motivāciju turpināt strādāt tālāk.”

Edgars Lūsiņš neslēpj, ka ideālajā pasaulē labprāt paliktu un strādātu Latvijā, taču finansiālās iespējas mājās un ārzemēs krasi atšķiras. Kamēr Latvijā strādā vairākos darbos līdz ausīm, piepelnies uz katra stūra un centies palīdzēt pirmajam, otrajam un trešajam, Vācijā ir iespēja darīt to, kas patīk vislabāk. Un darīt to augstā līmenī.

“Teikšu godīgi – šīs nav manas mājas, un pēc savas dabas es nevaru iedomāties sevi dzīvojot citā valstī un pārvākties prom ilgtermiņā. Agri vai vēlu gribas uz Latviju, un dažreiz pat ļoti. Zviedrs var spēlēt Zviedrijā, vācietis šeit, dānis Dānijā, bet latvietis kur? Žēl, ka mums nav iespējas labā līmenī spēlēt, piemēram, Valmierā. Latvietis ir kā gājputns, kas visur klejo, un man tas sāp. Diemžēl tas nekad nemainīsies un esmu pārliecināts, ka Latvijā nebūs profesionāls čempionāts, kur cilvēki strādā, nevis piepelnās un strādā pusslodzes darbu. Tas ir sarežģīti – ja vēlies strādāt augstā līmenī, tad jābrauc prom no mājām vai arī paliek iespēja strādāt amatieru un bērnu hokejā, braukājot no halles uz halli un mašīnā pārvadājot ripas. Mani vienmēr ir baidījusi viena lieta – atzīt sev to, ka es esmu samierinājies ar kaut ko un man ir labi. Tādēļ manas ambīcijas ne vienmēr ir saprotamas. Bet es noteikti zinu, ka es nevēlos sēdēt vienā hallē 20 gadus un trenēt bērnus. Bērni izaug, aiziet un atnāk citi, bet es turpinu sēdēt un tajā pašā skapī tikai jaku mainīt,” ar rūgtumu atzīst Edgars Lūsiņš.