Optibet hokeja līgas (OHL) aizvadītās sezonas čempiones ”Zemgale/LLU”  jaunais ģenerālmenedžeris Edgars Buncis sniedzis interviju kluba preses dienestam. Tajā Buncis paudis viedokli, ka viņa pievienošanās ”Zemgale/LLU” komandai varētu sniegt ieguldījumu ne tikai klubam, bet arī Latvijas jauno hokejistu tālākai attīstībai, paudis savas domas par iespēju nākotnē spēlēt Somijas spēcīgākajā hokeja līgā, kā arī uzsvēris, ka Jelgavas kluba spēlēšana Somijā jau ir sasniegums un dzinulis tālākai attīstībai.

Kā Tu pats, Edgar, vērtē kļūšanu par vienu no “Zemgale/LLU” komandas virzītājspēku?

E.Buncis: – Uzskatu, ka mana pievienošanās “Zemgale/LLU” varētu sniegt ieguldījumu ne tikai kluba, bet arī Latvijas jauno hokejistu tālākai profesionālajai izaugsmei. Jau aizvadītajā sezonā, kad vēl biju “Dinamo Rīga” ģenerālmenedžeris, ar Aivaru (piezīme – Aivaru Zeltiņu) daudz diskutējām par atsevišķu hokejistu tālāko karjeru, meklējot iespējas un pat līgumus, lai viņi varētu tālāk spēlēt “Dinamo” sistēmā vai pat citā valstī. Mērķis, ko vēlamies sasniegt, ir skaidrs, un šobrīd atliek neatlaidīgi iet uz tā sasniegšanu.

Bērnu un jauniešu vecuma posmā čempionāti Latvijā vairāk vai mazāk veiksmīgi notiek visos komandu sporta veidos. Taču vislielākais izaicinājumu periods spēlētājiem ir no 17 līdz 23 gadiem, kad jaunais sportists vēl nav sasniedzis briedumu, lai varētu līdzvērtīgi konkurēt ar pieaugušajiem, bet no otras puses – viņam šajā posmā ir vajadzīgs plānveidīgs darbs un attiecīga līmeņa spēles, lai paaugstinātu profesionālo līmeni.

Vēsturiski ir iegājies, ka, savstarpēji spēlējot U-18 un U-20 komandām, pēdējai no tām jāuzvar vismaz ar desmit vārtu starpību. Tā ir norma, kas parāda spēlētāju līmeni. Latvijā diemžēl pēdējos gadus nereti ir bijis tā, ka U-20 spēlētāji nav tik pārāki par U-18 vecuma komandu, jo pēc 18 gadu sasniegšanas iztrūka starpposma līdz 20 gadiem, kurā jaunais hokejists varētu attīstīties.

Sasniedzot pilngadību, daudzi pamet aktīvo sportu. Tam mēdz būt arī objektīvi apstākļi, taču visbiežāk tas notiek tādēļ, ka nav kur spēlēt un pilnveidoties, jāsāk mācīties augstskolā un vecāki vairs negrib investēt hokejā.

– Tad kādai būtu jābūt šai sistēmai Latvijā, lai mēs iegūtu profesionālus hokejistus?

E.Buncis: – Hokeja administrācijā esmu vairāk kā sešus gadus un arī pirms tam, vērojot, piemēram, sava dēla iesaistīšanos hokeja sistēmā, varu izdarīt secinājumus. Tika izskatīta teorētiska iespēja nākotnē spēlēt Somijas augstākajā līgā, tomēr nosacījumi tur vismaz šobrīd ir neizpildāmi tieši finansiālā aspektā.

Lai šāda komanda tiktu izveidota, budžetam ir jābūt vairākiem miljoniem eiro. Latvijā šobrīd tas nav iespējams. Tādēļ ļoti pozitīvi vērtēju Aivara un “Zemgale/LLU” ambīcijas un mērķtiecību, lai palīdzētu jaunajiem hokejistiem tieši tajā brīdī, kad tas visvairāk nepieciešams.

– Vai es pareizi saprotu – iesaistīšanās Somijas “Mestis” līgā ir būtisks pamatakmens pilnvērtīgākai Latvijas hokeja piramīdai, un ieguvēji no tā būs ne tikai potenciālās hokeja zvaigznes, bet noteikti arī līdzjutēji, kuri iegūs iespēju vērot krietni dinamiskākas un līdz šim klātienē nepieredzētas spēles?

E.Buncis: Somija, ja skatāmies tieši jauniešu hokeja attīstības jomā, gan U-18, gan U-20 grupās pēdējo desmit gadu laikā regulāri izcīna godalgas pasaules čempionātos. Arī pieaugušo līmenī tā guvusi uzvaras vai vismaz cīnījusies finālā, un tas ir labs kvalitātes rādītājs. Līdz ar to mēs Somijā iegūstam labu vietu un platformu, kur samērot un attīstīt sevi.

Vienmēr esmu uzskatījis – ja ir tāda iespēja, Latvijas sportistiem ir jāpaliek mājās. Nekad nav tā, ka, piemēram, dodoties uz ASV, viņiem tur kāds saka – kur tu biji visu šo laiku, mēs tikai tevi gaidījām. Lai kā arī nebūtu, tur mēs vienmēr būsim svešie. Stāstu ir daudz, un starp tiem – arī bēdīgi, jo ģimene iegulda, būtībā – tērē naudu, cerot, ka jaunietis kaut ko sasniegs.

Nereti četrpadsmit gadīgi hokejisti dodas projām no mājām, un tur sāk dzīvot pilnvērtīgu pieaugušā dzīvi, tostarp – plānojot savu laiku. Visvieglākais ir aiziet uz treniņu, bet ko pēc tam? Sēdēt ērtā dīvānā un spēlēt telefonu vai konsoli?

Ja tā notiek, tava attīstība ir beigusies. Arī treneris parādīs tikai to, ko viņš dara ar komandu, bet, lai iegūtu iniciatīvu un pilnveidotos, ir jāmeklē papildus iespējas, un ne vienmēr izvēlētais variants būs kvalitatīvs. Paliekot Latvijā, treneris sportistam pievērsīs lielāku uzmanību nekā jebkurš ārzemnieks.

– Sportista attīstība, manuprāt, nebeidzas tikai ar treniņiem un iziešanu uz ledus – ir nepieciešams kas vairāk….

E.Buncis: Viennozīmīgi! Mācības un izglītības iegūšana ir pamats tālākajai dzīvei, jo vienmēr jāatceras – sportista karjera agrāk vai vēlāk beigsies, un tad var izrādīties, ka tev nekā cita nav. Mēdz teikt – redz kā – aizbrauca, mācās tālmācībā, tad jau tur viss ir beidzies.

Tā nav taisnība – tas ir attieksmes – paša bērna un ģimenes – jautājums un spēja to visu organizēt. Arī tālmācībā pabeidzot skolu, vari iestāties universitātē un sekmīgi iegūt augstāko izglītību. Tādēļ atzinīgi novērtēju HK “Zemgale/LLU” sadarbību ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti.

Tas, ka esam Somijas līgā, jau ir sasniegums un dzinulis tālākai attīstībai. “Mestis”, atverot durvis citu valstu komandām un nākotnē vēloties piesaistīt arī Igauniju un Lietuvu, varētu veidot sava veida reģionālu čempionātu.

Tas ļaus mums no jaunajiem hokejistiem, iespējams, radīt zvaigznes. Spēlējot Somijā, hokejisti būs tuvāk skautiem un var pavērt plašākas iespējas. Jaunās zvaigznītes mēs nenoturēsim, un tas arī nav nepieciešams viņu profesionālās pilnveides vārdā. Bet būsim ielikuši pareizus pamatus un Latvijas izlasei jaunus spēkus.

Autors: Rainers Rogs Avots: HK ''Zemgale/LLU''