HK “Liepāja” sadarbībā ar Latvijas Hokeja federāciju (LHF) pagājušajā nedēļā Liepājā rīkoja semināru “Jaunākās tendences hokejā – hokejistu ievirze profesionālajā sportā”, kurā piedalījās Latvijas izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš, kā arī treneris Normunds Sējējs un uztura speciāliste Vera Griņova. Pēc semināra Vītoliņš dalījās ar savām domām par trenera darbu un pauda viedokli, ka mums ir jāiet savu ceļu hokeja attīstībā.
Kādi būtu jūsu padomi sev kā trenerim pirms 10 gadiem?
Es esmu sapratis to, ka pēc sporta dzīve nebeidzās, tikai sākās! Kā treneris tagad es visiem ieteiktu –jums ir jāaudzina ne tikai hokejisti, bet arī jaunietis sabiedrībai, attiecīgi derīgs cilvēks, tas ir galvenais uzdevums. Otrs svarīgākais ir, lai arī ko darītu, panākt, lai viņš gūst baudu no tā, ko dara. Kad sāku pirms 15 gadiem, es mazāk tam pievēru uzmanību, likās, ka jādara, lai ir stingrāk, tagad ir pavisam cita pieeja. Tu esi vienlaicīgi kā treneris, tā pedagogs un psihologs. Tas ir tāpat kā skolā, tev uzticas, vecāki uztic bērnu, un viņš tev ir jāpalaiž mājās ar pozitīvām emocijām.
Kas veido labu treneri?
Es negribētu sadalīt – labs vai slikts treneris. Ir jāiedziļinās tajā, ko dari. Ja darbs patīk un tu mīli darbu, tad vienmēr būsi labs treneris. Padarīts darbs nekad nepaiet secen, katrs darbs attaisnojas, galvenais, lai tev pašam patiktu trenera darbs. Ja dari to tikai, lai kaut ko padarītu, tad, protams, kaut kad tas plīsīs.
Kāda ir tava ikdiena kā Latvijas izlases trenerim?
Visai pasīva. Esmu pieradis strādāt daudz jau 12 gadus, bija laiks, kad strādāju pat dubultā – izlasē un klubā. Vairāk skatos hokeju, sekoju Latvijas izlases spēlētājiem, braukāju pa spēlēm, izmantoju arī izdevību atbraukt uz Liepāju. Ir nogurums, bet tajā pašā laikā arī baudas izjūta.
Kā minējāt, esat strādājis gan izlasē, gan klubā. Cik tas ir grūti?
Tas ir grūti. Tajā brīdī liekas, ka vari apvienot, bet, piemēram, pēc pirmā pasaules čempionāta pēdējais solis pietrūka, jo bijām pārslogoti. Tikai trenera darbs, liekas, ir par maz. Labāk strādāju dubultā darbu, jo tomēr, tad var eksperimentēt un pārbaudīt dažādas lietas. Kā treneris tu savas domas redzi, bet nevari tās izmantot, to var darīt tikai tad, kad izlase atnāk un tas laiks ir diezgan mazs.
Kas būtu jāmaina Latvijas jauniešu sistēmā, lai pietuvotos vadošo valstu līmenim?
Mums ir jāiet savs ceļš, mums nevajag skatīties – esam tālu vai tuvu kādai citai valstij. Mums ir jārada viss iespējamais, lai šeit attīstītos hokejs. Varu salīdzināt tikai ar Šveici, kura sevišķi neseko līdzi, kā Zviedrija un Somija. Var apskatīties tendences, bet viņiem ir sava sistēma, pie kuras viņi pieturās. Manuprāt, galvenais ir neforsēt bērnus, katram bērnam ir jāspēlē atbilstoši vecumam, ja bērns ir sevišķi labs, viņam būtu jāizstrādā līdera pozīcija, kur viņš uzņemas atbildību, lai nav tā, ka pienāk 20 gadi, spēlēt prot, bet viņš nekad nav uzņēmies atbildību, viņš pat nezin, ko darīt.