Latvijas izlases vārtsargs Gustavs Dāvis Grigals podkāstā “Devītnieks” runāja par savām dīvainībām, vārtsargu treniņiem un darbībām pēc ielaistiem vārtiem.

“Īpašu dīvainību man nav. Kad sāku treniņu, man patīk, lai uz vienu pusi uzmet vairāk, uz otru mazāk. Pēc treniņa man patīk paslidot, sajust visu formu, ceļu sargus. Apguļos uz muguras, cenšos piecelties pēc iespējas ātrāk, nekur nepieskaroties ar rokām. Nu tā, vairāk sajust ķermeni,” atklāja vārtsargs.

“Tas ir svarīgi. Dažādi uzdevumi, spēles situācijas, ko nevar iegūt vārtsargu treniņos. Ja izejam ārā 15, 20, 30 minūtes ātrāk, pastrādājam tikai standartu – metieni uz vienu un otru pusi, kas ir iesildīšanās. Kad sākas treniņš, jau ir pilns fokuss uz darbu, ko padari treniņā, un tas ir vistuvāk spēles situācijai. Dažādas izspēles, vairākums, mazākums un to pārnes uz spēli,” pavēstīja Grigals.

“Artūrs Irbe teica, ka vārtsargam jābūt labākajam slidotājam. Jāmāk slidot, pārvaldīt leņķus. Sanāk slidot papildus gan vārtsargu treniņos, gan pašam. Man patīk to padarīt pēc treniņiem, kad esi vairāk noguris un sanāk piespiest sevi. Jāmāk slidot, var jau pamēģināt pastāvēt vārtos, bet diez vai kaut kas sanāks,” uzskatīja hokejists.

“Es pēc ielaistiem vārtiem padzeros ūdeni, izslidoju apli un viss. Atgādinu sev, ka spēle nav beigusies. Ir vārtsargi, kas ielaiž un paniko, tad sāk birt iekšā. Viss atkarīgs no psiholoģiskās sagatavotības. Ir lielie momenti un spēles, un ja tad sāc panikot, tad ir auzas. Esmu iemācījies aizmirst tos golus. Ja ielaid septiņus, tāpat jācīnās,” sprieda Grigals.

Hokejists aizvadītajā sezonā NCAA komandas “UMass-Lowell River Hawks” rindās aizvadīja 24 spēles, kurās atvairīja 92,4% pretinieku metienu un vidēji mačā ielaida 2,05 ripas.

Autors: Kārlis Grundmanis Avots: Podkāsts "Devītnieks"