Kaspars Saulietis | Foto: LETA

Sazvanīt un satikt viņu ir grūtāk nekā valsts prezidentu. Tā par sevi saka bijušais Latvijas izlases hokejists Kaspars Saulietis. 33 gadus vecais uzbrucējs izlases sastāvā savu pēdējo spēli jau ir aizvadījis, taču viņš joprojām turpina gūt kaifu no hokeja spēlēšanas, pārstāvot “Mogo”/LSPA klubu. Par Kasparu daudz raksta dzeltenā prese, bet tam ir arī izskaidrojums – viņš ir publiska un atpazīstama figūra ne tikai hokeja laukumā, bet arī ārpus tā. Par attiecībām ar viņa bijušo sievu ir pilns internets un žurnāli, bet nevar nepieminēt, ka viņš ir arī gādīgs tēvs divām meitām – Kortnijai un Kerijai. Pirms tikšanās ar Kasparu viņam uzsvēru, ka mani neinteresē viņa privātās dzīves aizkulises, bet es vēlos aprunāties par hokeju, tēva lomu un viņa jauno aizraušanos – “Instagram”. Vinš piekrita.

Kaspar, oktobra sākumā “Mogo” hallē jūs vienus no virslīgas līderiem “Olimp/Venta 2002” uzvarējāt ar 7:3, bet šovakar sniegums bija krasi pretējs (“Mogo”/LSPA atspēlējās no 0:3, taču zaudēja pēcspēles metienos ar 3:4). Kāpēc tā?

Es domāju, ka mūsu spēli ietekmē arī pandēmijas situācija valstī. Mēs izlaidām vairākus mačus, nebijām trenējušies, bet tikai nesen uzspēlējām savā starpā pārbaudes spēli. Trenējamies trīs reizes nedēļā. Kāds no spēlētājiem netiek uz treniņu, savukārt citam ir mācības.

Kā Tev paiet šis Covid-19 laiks?

Mēs komandā mēģinām nesveicināties un tagad jūtam, ka katrs sīkums ir aizdomīgs. Es arī izlaidu vienu treniņu – pamodos un sajutu sāpes kaklā, nodomāju, ka arī man ir vīruss, taču pēc dienas jau jutos labi. Manuprāt, es jau esmu izslimojis šo vīrusu (smejas). Es martā biju Krievijā, bet, kad atgriezos, parādījās temperatūra. Pārbaudes veicu, bet toreiz tās neko sliktu neuzrādīja.

Kurā brīdī Tu šovasar saprati, ka paliksi spēlēt virslīgā?

Vasarā sāku slidot un trenēties kopā ar tiem čaļiem, kuri plānoja, ka dosies spēlēt uz ārzemēm. Sāku slidot aprīlī, kad izveidojām grupu un gājām uz ledus. Pēc tam sekoja neliela pauze, pēc kuras secināju, ka nevēlos pagaidām neko mainīt karjerā, jo man patīk “Mogo” kolektīvs un esmu ar šo komandu ieguvis arī čempiontitulu. Sakarā ar Covid-19 situāciju secināju, ka Eiropā algas hokejistiem nebūs augstas, tāpēc nav vērts doties prom no Latvijas. Labāk es spēlēju mājās un uzturu sevi formā, vismaz neesmu izkritis ārā no aprites. Komandai šoruden pievienojos, kad tā bija aizvadījusi četras spēles. Sapratu – ja es nespēlēšu nevienā komandā, tad pēc pandēmijas beigšanās es nevienam nebūšu vajadzīgs. Es īsti neizprotu citus spēlētājus, kuri bez līgumiem šosezon sēž un nekur nespēlē. Ja Tev CV būs Latvijas čempionāta ieraksts, tas šajā situācijā par sliktu nenāks. Es uzskatu, ja vēlies būt kaut cik labā fiziskajā formā, tad tagad ir jāņem tas, ko Tev piedāvā. Šāda situācija ir visā pasaulē. Izlaižot sezonu un nespēlējot, vēlāk var rasties grūtības tikt pie līguma. Piemēram, “Mogo” pievienojās Kārlis Čukste un Oskars Bārtulis – spēlētājiem būs statistika un viņi varēs sevi piedāvāt citiem klubiem. Protams, ka situācija nav no patīkamākajām, taču klubu pārstāvji to zina un saprot. Iespējams, ka vairākas līgas arī neuzsāks šo sezonu.

Minēji spēlētājus, ar kuriem kopā slidoji vasarā. Piezvani un paaicini viņus uz “Mogo”! Cik zinu, vairāki Latvijas izlases kandidāti joprojām trenējas Rīgā.

(Smejas). Man jau bija tāda doma, bet komandā vietu ir tik, cik ir. No šiem kandidātiem varētu izveidot vēl vienu virslīgas komandu. Varbūt, ka ir kāds, kurš vēlas investēt naudu hokejā un uztaisīt vēl vienu komandu.

Kaspar, Tev tagad ir 33 gadi. Manuprāt, tas ir vecums, kad spēlētājs vēl var aizbraukt uz ārzemēm un būt leģionārs, taču Tavā gadījumā, zinot, ka pēdējās sezonas esi pavadījis mājās un šeit dzīvo arī Tavas meitas – Tu varbūt esi izlēmis vairs nedoties prom un neceļot apkārt pa pasauli, spēlēdams hokeju?

Jau kopš pēdējas sezonas Rīgas “Dinamo” es sapratu, ka esmu izbraukājis ārzemes. Tāpat arī apzinos, kāda ir finansiālā situācija Eiropas komandās un cik es varētu nopelnīt tur. Es saprotu, ka pienāks brīdis, kad hokeju vairs nespēlēšu, tādēļ es vairs nevēlos likt “visu banku” tikai uz hokeja spēlēšanu. Man ir arī citi mērķi. Negribu, lai būtu tāda situācija, ka man jāspēlē hokejs tikai tādēļ, ka es neko citu nemāku un tas būtu mans vienīgais iztikas avots. Tagad paralēli hokejam esmu iesaistījies kompānijā “Sport Revolution”, kas izgatavo hokeja trenažierus. Uzņēmums pieder manam labam draugam Jānim Leitānam un sadarbību ar viņu sāku jau iepriekš. Man tam neatlika laika, bet tagad saprotu, ka šim projektam varu vairāk pievērsties un dot ieguldījumu uzņēmumam. Jaunības gados sevī kā spēlētājā investēju arī ārpus laukuma un tagad to vēlos parādīt arī citiem. Visas nianses – tehnika, dribls, metieni – pie tā ir daudz jāstrādā, īpaši vasarā, kad ledus treniņi nav pieejami. Ārpus ledus laukuma ir jāiegulda liels darbs, un to man vecāki arī bērnībā jau teica. Mani dzina ārā no mājas, lai eju pilnveidot sevi.

Bijušas Latvijas izlases hokejists Aigars Cipruss nesen sarunā ar mani norādīja, ka mūsdienās jaunie hokejisti ir slinki un sevi ārpus ledus laukuma nepilnveido. Viņi izvēlas sēdēt telefonos un tikai pēc treneru norādījumiem dodas pilnveidot savas prasmes.

Tā tas ir, un vēlāk varēs redzēt, kuri spēlētāji ir tikuši kaut kur tālāk, bet kuri palikuši uz vietas. No 1987. gadā dzimušajiem spēlētājiem tika izveidotas trīs komandas, aptuveni 70 – 80 cilvēki, bet hokejā izsitās un kaut kādu naudu ar spēli nopelnīja Oskars Bārtulis, Gints Meija, Kristaps Sotnieks, Sergejs Pečura un es. No visa šī gada gājuma tikai pieci cilvēki. Viņi arī ieguldīja darbu. Bet, lai būtu šis dzinulis, ir jābūt azartam, jāsaprot, ko vēlies sasniegt – spēlēt hokeju vai vienkārši atnākt un paslidot.

Tev nākotnē interesētu trenera darbs?

Esmu par to domājis, bet tagad gandrīz visi hokejisti vēlas kļūt par treneriem (smejas). Arī Sotnieks, Bārtulis un Lauris Dārziņš aizgāja mācīties treneru kursos. Man patīk redzēt cilvēkā dzirksteli, kurš uz ledus uzsūc visu informāciju, bet ir tādi, kuriem ir pie pakaļas. Es esmu izgājis cauri dzelžainai skolai, un, ja būs nepieciešams, tad cilvēkam acīs arī pateikšu, kas tu esi. Ja es būtu treneris, es nevarētu mānīt vecākus un teikt, ka jūsu dēls spēlēs NHL un būs liela zvaigzne. Esmu gana tiešs un saku, ko domāju, un varbūt tas arī ir mans mīnuss. Daudziem jau nepatīk šāda atklātība.

Pirms diviem gadiem, kad Tevi aicināja uz valstsvienību piedalīties “Euro Ice Hockey Challenge” turnīrā Minskā, Tu atteicies spēlēt, paziņojot, ka tavs laiks izlasē ir pagājis un vieta jādod jaunajiem spēlētājiem. Latvijas Hokeja federācija augstu novērtēja Tavu godprātību un novēlēja veiksmi tālākajā karjerā. Cik grūti bija pašam atzīt, ka Tavs laiks izlasē ir beidzies?

Es tā pateicu par sevi un jaunajiem spēlētājem, jo zināju, ka izlasē parasti spēlēju trešajā vai ceturtajā maiņā. 2011. gada pasaules čempionātā pie Oļega Znaroka es tiku pacelts uz otro maiņu un man tas bija labs turnīrs, bet pārsvarā es spēlēju trešajā vai ceturtajā. Es sapratu, ka mana loma izlasē nekādā veidā nepaaugstinās manu līgumu un vērtību, un pēc garas sezonas klubā ierasties izlasē kā 13. uzbrucējam nav forši. Karjeras laikā man bija emocionāli grūti to pieņemt – es ieguldu darbu, bet mani nenovērtē. Pirmās divas maiņas čempionātos parasti mums ir zināmas, bet pārējās divās lai spēlē jaunie. Es toreiz atteicu izlasei, jo nevēlējos iespringt un domāt par šo situāciju, kas vairākkārt ir bijusi manā karjerā. Man bija situācijas, kad izsauca uz izlasi, bet nepaņema sastāvā. Atgriežoties pie 2011. gada pasaules čempionāta – izlases menedžeris bija Sandis Ozoliņš, un mums pirms čempionāta ģērbtuvē tika piešķirti uzvalki. Tā man bija laba sezona, es biju pārliecināts, ka došos uz čempionātu. Ienācu ģērbtuvē un skatos, ka man uzvalks nav piešķirts. Bļāviens! Es izliku visu enerģiju, bet neesmu sastāvā.

Tevi neiekļāva tomēr?

Iekļāva. Sandis pienāca pie manis un teica: “Nesatraucies, Tu brauc.” Tajā čempionātā es labi nospēlēju, iemetu vairākus svarīgus vārtus spēlēs par palikšanu A grupā. Sajūta, kad visu laiku balansē uz tikšanu izlasē, nav patīkama. Vēlāk man apnika šī situācija.

Vai Tavā karjerā daudz bijušas šādas reizes, kad Tev palikusi “škrobe” par treneru vai federācijas pieņemtajiem lēmumiem?

Par to man nav nekādu aizvainojumu. Vienīgi biju neapmierināts, kad pēc labas sezonas Krievijas Augstākajā līgā mani neiekļāva sastāvā dalībai Soču ziemas olimpiskajās spēlēs. Tobrīd likās, ka man noteikti jābūt izlasē, jo olimpiskās spēles bija mans sapnis. Bet pēc tam notika pārmaiņas izlasē un es sapratu, ka vairs nevēlos spēlēt valstsvienībā.

Tu esi aktīvs “Instagram” lietotājs. Ar ko tas ir saistīts? Tā ir tava ikdiena, hobijs, vai arī Tu ej līdzi laikam, jo tas ir moderni?

Tā ir moderna mūsdienu platforma, par kuru daudzi saka, ka nožēlo, ka ir palaiduši garām iespēju izpausties. Man “Instagram” ir kā darbs, un caur šo platformu varu gūt sava veida labumu. Agrāk cilvēki izvairījās no tagošanas jeb atzīmēšanās bildēs, bet tagad ir tieši pretēji – man lūdz, lai es atzīmēju viņus, jo man ir daudz sekotāju. Es vienmēr esmu bijis atvērts cilvēks, man nekas nav bijis jāslēpj. Pārsvarā man seko sievietes, un varbūt jāsāk reklamēt lūpukrāsa vai skaistumkopšanas līdzekļi (smejas). Es nekad neesmu kautrējies uzstāties publiski vai runāt kameras priekšā. Daudziem tas ir tabu, jo viņi domā, ka izskatās tizli, bet es vienmēr esmu bijis vienkāršs cilvēks. Ja man piedāvās kādu sadarbību, es esmu gatavs to izvērtēt un nepieciešamības gadījumā arī piedalīties filmēšanā.

Zinu, ka Tu audzini divas meitas un bieži esi ar viņām kopā ne tikai ikdienā, bet arī rūpējies par viņām un atbalsti dažādās aktivitātēs. Tas gan nav nekas ārkārtējs vai unikāls, bet daudzi vecāki to nedara. Tevī redzu šo atbildīgā tēva gēnu un, manuprāt, tas ir lieliski.   

Es cenšos pēc iespējas vairāk ieguldīt savu meitu izaugsmē. Ar bijušo sievu ir bijuši strīdi, ka neesmu varbūt vēl vairāk veltījis uzmanību meitām, bet, cik es varu, es veltu bērniem laiku un mēģināšu to darīt vēl biežāk. Ir brīži, kad sežu mājās un jūtos saskumis pēc meitām, gribētu apgulties blakus viņām un samīļot. Daudz laika paņem hokejs, kā arī pievēršanās jau minētajam “Sport Revolution” uzņēmumam. Bija brīdis, kad es palaidos un pazuda disciplīna, bet tagad atkal eju visam cauri – ceļos sešos no rīta, braucu uz treniņiem, eju peldēties un daru citas lietas. Vienmēr esmu sevi uzturējis labā fiziskajā formā, bet tīklīdz palaižos, tā… Gribu visu laiku sevi uzturēt formā. Tāpat esmu diezgan liels ēdienu gatavošanas meistars – man patīk brīvdienās ārā grillēt gaļu. Ja agrāk varēju to ēst un man svars nepieauga, tad tagad jau jāsāk par to piedomāt.

Tu teici, ka vēlētos vēl vairāk pavadīt laiku ar savām meitām. Tā laikam ir hokejista medaļas otra puse – Tu karjeras laikā daudz esi veltījis uzmanību treniņiem un spēlēm, bet mazāk meitām. Varbūt arī tāpēc Tev sanāca mazāk būt ar viņām kopā. Tagad Latvijā Tev ir iespēja būt viņām blakus ikdienā.

Viņām ir arī sava dzīve, meitas jau vairs nav tik mazas, ka jāauklē 24 stundas diennaktī. Ar ģimeni sanāca daudz braukāt apkārt pa pasauli un meitas visur man bija līdzi. Tagad ir brīži, kad nedēļu vai divas mēs neredzamies. Viņām ir skola, pulciņi, savas intereses un draugi. Vienā brīdī viņas jau tēti sāk ignorēt un tas ir nedaudz sāpīgi. Taču jāapzinās, ka meitas paliek lielākas un dažreiz viņām tētis blakus nav nepieciešams. Bet, protams, atbalstu viņas un dodu gan padomu, gan arī savu mīlestību. Esmu šķīries un varbūt tāpēc sanāk mazāk dot laiku meitām nekā tad, ja ģimene būtu kopā.

Vai esi domājis, kāda būs Tava tuvākā nākotne? Liksi akcentu uz hokeju, veltīsi uzmanību meitām, vai arī aktīvāk pievērsīsies saviem hobijiem un izaicinājumiem?

Nav tā, ka es visu uzmanību veltītu tikai vienai lietai, esmu dinamisks un spēju pielāgoties situācijām. Nedrīkst visu likt uz vienas kārts. Tie, kuri dara, tie arī saņem atpakaļ atalgojumu. Līdzīgi ir arī hokejā – ja vairāk strādāsi arī ārpus laukuma un pilnveidosi sevi, tad būs lielāka iespēja sasniegt labākus rezultātus. Protams, ir talanti, kuri var neieguldīt tik daudz sevī un viņi sasniegs rezultātu, bet tādu nav daudz.

Kaspar, es uzskatu, ka veiksmīgākie gadi hokejā Tev jau ir aiz muguras. Es nesaku, ka nākamie būs sliktāki, taču labākos rezultātus un karjeras virsotnes Tu esi sasniedzis. Vai Tu tam piekrīti?

Hokejā sakarā – protams. Bet varu spēlēt arī līdz 40 gadu vecumam un ķert kaifu no spēles. Tas, ka es profesionālajā sportā kā spēlētājs nākotnē lielu naudu vairs nenopelnīšu, ir pašsaprotami, taču nevar zināt, ko darīšu pēc karjeras beigām. Varbūt kļūšu par treneri, jo situācija dzīvē var mainīties gada, pusgada vai pat divu mēnešu laikā. Tam ir jābūt gatavam un nedrīkst salūzt. Tev jābūt iedvesmojošam priekš citiem. Jābūt kā paraugam. Protams, būs cilvēki, kas kritizēs, bet lai viņi to dara, es turpināšu augt un attīstīties. Varbūt kādu iedvesmošu kā tas ir noticis ar manu peldēšanu rudenī. Man raksta un uzdod jautājumus par šo tēmu, viņi man seko un interesējas par to. Cilvēki pēc tam raksta: “Iedvesmojoties no tevis, es arī sāku peldēt.” Dažreiz cilvēki uzskata, ka man dzīvē viss ir tik perfekti, bet es savas emocijas uz āru neizrādu. Es nevēlos rādīt cilvēkiem, ka es varu justies arī sūdīgi. Mums vienkārši visu laiku ir jābūt stipriem.

Sadarbībā ar Sportapils.com